Pērn manu pacientu vidū bija trīs vīri pēc akūta koronāra sindroma, visi aptuveni trīsdesmit gadu jauni, visi ar labu izglītību un labu darbu, visi ar lieko svaru. Godīgi gan būtu teikt – nobarojušies kā…

Slimību kontroles un profilakses centra dati liecina, ka vismaz katram piektajam bērnam Latvijā ir aptaukošanās, bet vēl vienai piektdaļai – liekais svars. Vismaz trīs ceturtdaļas no Latvijas bērniem sirgst ar mazkustību. Vidējais Latvijas puika vismaz 5 stundas svētdienā pavada datorspēlēs vai internetā, bet mazāk par divdesmit minūtēm – fiziskās aktivitātēs.

Izglītības ministrija daudzu gadu garumā darījusi visu, lai bērni ar sportu nenodarbotos, lai sporta stundas kļūtu par fikciju, lai aktīvas kustības šajās sporta stundās dažiem puikām, bet nekādā gadījumā– nevienai meitenei. Nu nekādu normatīvu, nekādu sacenšanos savā starpā, bet galvenais– sporta stundā neiesvīst! Runā, ka pat valsts sekretāres vietnieci sporta jautājumos Ulriku Auniņu aizrotēja (padzina) tādēļ, ka viņa pārlieku iestājās par bērnu sportu.

Iztēlosimies Izglītības ministres Mārītes Seiles sarunu ar Jaunatnes un sporta departamenta direktoru Edgaru Severu:

  • Kas ir Latvijas sporta lepnums?,– prasa ministre.
  • Bamba Fals,– atbild Edgars Severs.
  • Kāpēc Jūs lamājieties?– stingri noprasa Mārīte Seile.
  • Bamba Fals ir 2 metrus 15 centimentrus garš VEF basketbolists,– paskaidro Edgars Severs.
  • Saprotu,– saka Mārīte Seile,– tātad priekš Bamba Fala mums vajag prasīt naudu sportam no budžeta.

Sportam valstī vajadzētu būt kā piramīdai – apakšā bērnu sports, virs tā – tautas sports, tālāk – sasniegumu sports, bet pašā piramīdas virsotnē – augstu sasniegumu sports, kur mēs redzētu olimpiešus, pasaules čempionāta dalībniekus, profesionālo komandu spēlētājus.
Pateicoties Izglītības un zinātnes ministrijas ilggadējiem pūliņiem (te nudien nav vainojama Mārīte Seile) mūsu piramīda ir otrāda – valsts nauda tiek tikai augstu sasniegumu sportam un sasniegumu sportam, bet bērnu sportam – gandrīz nemaz.

Esmu Latvijas Ārstu biedrības biedre, tādēļ citēšu savas biedrības prezidentu Pēteri Apini: „Arēnu Rīga mēs varam uzcelt par 43 miljoniem, un vienlaikus uz ledus sportos 15 aktīvisti: 2 vārtsargi, 10 laukuma spēlētāji un 3 tiesneši (izņemot brīžus, kad abu komandu hokejisti sacenšas boksā – I.R–Ž).
Bērnudārza sporta zāle maksā 100 tūkstošus, un tajā vienlaikus sporto 15 bērni. Atšķirība ir tieši 430 reizes”.

Piezvanīju uz Ventspili, kur bērnudārziem tagad ir sporta zāles un sporta laukumi. Lielākā izmaksa esot gumijots grīdas segums, jo uz asfalta vai koka seguma bērni pamanoties gūt ceļu un elkoņu traumas. Šis segums esot divkārt dārgāks nekā parasta grīda – 70–100 eiro uz kvadrātmetru. Visa pārējā izmaksas esot salīdzinoši niecīgas – zemāki grozi, piepūšami vārti, bumbas, mīkstās hanteles, tīkli., matrači. Ventspilnieki labprāt dalītos savā pieredzē. Galvenais – bērnam 3–6 gadu vecumā jākustas vismaz trīs – četras reizes dienā.

Gunti Belēvič! Mēs Jūs esam novērtējuši kā stipru un principiālu vadītāju. Jūs labi saprotat, ka nācijas veselības pamats ir daudz kustību un veselīgs uzturs pirmskolas vecumā un jaunāko klašu audzēkņiem. Mūsu pieredze liecina, ka Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdnes (īpaši Evija Papule, kas tiecas iegūt valsts sekretāres amatu) ir kategoriski pretojušās veselības mācībai skolās, trešajai un ceturtajai sporta stundai skolā.

Ja mēs panāktu to, ka bērnudārza un mazāko klašu audzēkņi sportotu katru dienu, mēs iegūtu izcilus rezultātus sportā, jo mums būtu atlases iespējas. Ja mēs panāktu regulāras sporta aktivitātes visiem bērniem, mums nebūtu otrā tipa diabēta, adipozitātes un akūta koronāra sindroma jauniem cilvēkiem.

Esat uzņēmies atbildību par tautas veselību – ņemiet savā atbildības jomā kustības, bērnu un tautas sportu, kas ir nācijas veselības pamats!