Pirmdienas, 2.jūnija, “Dombura studija” bija pilna ar mielēm par mūsu veselības aprūpi. Pats Jānis Domburs kā allaž izcili pievilcīgs, šarmants un žurnalistiski nekaunīgs, īpaši spēlējoties ar “aizliegtajiem paņēmieniem”– izvelkot un uz galda noliekot ortozi.

Studijā uzaicinātie Veselības ministrijas puiši bija kā bāra, palikuši bez māmiņas Ingrīdas Circenes, un atsūtīti nopēršanai. Māris Taube – izcils psihiatrijas profesors (kā ierēdnis– Nacionālā Veselības dienesta direktors) – bija gluži kā skolas puika ielikts kaktā, spiests taisnoties par naudiņas dalīšanu.

Renārs Putniņš, Stradiņa slimnīcas neiroķirurgs, iecelts par Veselības ministrijas parlamentāro sekretāru, atstāts par ministrijas galveno politisko amatpersonu, taču neapmācīts, ka nevajag smagi slima bērna mātei uzmākties ar stāstiem par sava bērna veselības stāvokli. Tiesa, vēlāk šova gaisotnē pilnībā viņš apklusa un radīja par sevi labu iespaidu, vadoties pēc principa “klusēšana ir zelts”.
Taču pēc tam visgudrie latviešu interneta “delfisti” un “tviteristi”, kuri gatavi jebkuru aplietar dubļiem, ne vien nedzird to, ko profesors saka, bet pat nav mēģinājuši ieklausīties.

Galvenā šovā izgaismotā tēm bija – labdarība veselībai. Tā ir būtiska ne tikai Latvijā, bet pat bagātajām valstīm. Naudas veselības aprūpei nepietiek nekur, pat valstīs, kur budžets spēj tam izdalīt desmitkārt vairāk vidēji uz vienu iedzīvotāju. Sabiedrības veselības globālās attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā.

Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā. Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars. Medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami.

Tādējādi katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu. Proti, neatkarīgi no tā, cik čakli cilvēks maksā nodokļus, savas dzīves pagarināšanai viņš pretendē uz visu nodokļu maksātāju naudu.

Jebkurš resurss, vai tās būtu mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda, kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti.

Nesen Latvijas iedzīvotāji ziedoja naudu – 120 tūkstošus eiro – kādai meitenei ar plaušu artēriju hipertenziju, lai viņai Austrijā varētu pārstādīt plaušas. Šādu naudas summu varētu ieguldīt citu cilvēku ārstēšanā, piemēram, laikus 50 cilvēkiem diagnosticēt vēzi un laikus operēt. Portams, te nav jautājums par to, vai meitenei vajadzēja vai nevajadzēja pārstādīt plaušas.

Jautājums, protams, atklāts, vai šo pašu operāciju nebūtu bijis iespējams veikt par ievērojami mazāku summu Tartu vai Grodņā, bet vēl lētāk būtu atvest vienu profesoru no Vīnes, otru no Tartu, un veikt transplantāciju pie profesora Romāna Lāča vai Pētera Stradiņa tepat Rīgā.

Problēma ir tā, ka Latvijā Veselības ministrijā nevienam nav nojausmas par medicīnas attīstību. Esmu kardioloģe, bet strādāju ar sirds slimniekiem rehabilitācijas periodā. Tādēļ visvairāk mani satrauc tieši šajā jomā notiekošais. Visdažādākās labdarības institūcijas vāc naudu, ziedojumus bērnu rehabilitācijai, ko parasti veic “unikāli speciālisti” Vācijā, Dānijā vai Ukrainā.

Bet, ja šī nauda paliktu mūsu medicīnas sistēmā, tad tepat Vaivaros vai Traumatoloģijas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā varētu izdarīt daudz vairāk un daudz kvalitatīvāk. Vai Jūs esat pamanījuši, ka nekad neviens labdarības pasākums neatskaitās par iepriekšējo gadu “panākumiem”?

Es saprotu, ka iepriekšminētie “delfisti” un “tviteristi” jau šobrīd klaudzina klavietūras, mani kritizējot. Tomēr būtu pateicīga, ja šo rakstu jūs izlasītu līdz galam.

Lielā mērā veselības labdarība nav veselības, bet Labklājības ministrijas joma. Pasaules Veselības organizācija jau sen definējusi, ka veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai vesela sirds vai vesela kāja.

Latvijas šābrīža traģēdija ir tā, ka cilvēks vai pacients netiek skatīts kopumā, bet tikai viņa orgāns vai viena sistēm. Vēl trakāk ir tas, ka Latvijā medicīnā pacientu vispār nepamana kā tādu, bet tiek runāts tikai par naudas trūkumu vai loģistikas aktivitātēm, no kurienes un uz kurieni pacientu nosūtīt.

Savulaik Veselības ministrijas nebija, bet lielajā labklājības sistēmā veselībai bija pabērna loma. Šobrīd veselība ir pabērna loma visā Latvijas ekonomikā kopumā. Atdaloties no labklājības, pilnībā pazuda sasaite, kas sociālajai sfērai varētu likt rūpēties par cilvēka veselību.

Smalkos vārdos to mēdz saukt par “sociālo determinanci”. Pārticis cilvēks jebkurā pasaules valstī vidēji dzīvo ilgāk par nabago. Cilvēks ar augstāko izglītību jebkurā pasaules valstī dzīvo ilgāk par nemācīto. Sportiskais jebkurā pasaules valstī dzīvo vidēji ilgāk par resno un mazkustīgo.

Veselība nav tikai veselības ministrijas uzdevums– tā ir visas valsts problēma.

Atgriezīšos pie Dombura raidījuma. Sāpīgākais šajā sarunā bija atziņa, ka visi sarunas dalībnieki bija gatavi izdalīt konkrētas lielas summas no kopējās nodokļu maksātāju naudas atsevišķu cilvēku ārstēšanai, bet neviens pat neieminējās, ka budžetā vajadzētu nodalīt arī konkrētas ailes visu iedzīvotāju veselības izglītošanai, veselīga dzīvesveida implementēšanai, primārai palīdzībai un rehabilitācijai pēc slimības.

Tie visi ir salīdzinoši lēti pasākumi, kas ļautu mūsu iedzīvotāju kopējo veselības stāvokli uzlabot un ļautu Latvijas iedzīvotājiem dzīvot tikpat garu un kvalitatīvu mūžu kā skandināviem.