Kas ir būtiskais veselības aprūpes uzstādījums brīdī, kad neviens nealkst pēc Veselības ministra amata?

Pēdējos gados visi runā par skolotāju algām, bet neviens nerunā par labu izglītību skolēniem. Tieši tāpat mums ir medicīnā– visi runā par Veselības finansēšanas likumu, GRD (džī er dī), slimnīcu parādiem, kvotām, magnētisko rezonansi, stentiem, bet neviens neko nesaka par pacientu. Mēs esam nedaudz piemirsuši, ka veselības aprūpes centrā atrodas pacients. Man jau labāk patiktu, ja veselības aprūpes centrā atrastos vesels cilvēks, ja man izdotos savus pacientus iemācīt– skriesim vai vingrosim katru dienu, nesmēķēsim un dzersim ar mēru, nelietosim sāli, cukurotos dzērienus un trans taukus. Būsim reālisti– šobrīd Latvijas veselības aprūpes centrā ir pacients, kurš jau savu slimību ir sagaidījis.
Nu tad mums būtu jārunā par šo pacientu.

Manuprāt pirms vēlēšanām visi runā tikai par pensionāru, kam ir maza pensija un kas nevar saņemt veselības pakalpojumu

Kāpēc Jūs smaidat– uz Jums neattiecas vēzis un infarkts? Nu paldies dievam, ka neattiecas, bet uz daudziem mūsu laikabiedriem attiecas. Mans dzīves uzdevums ir palīdzēt pacientam. Iedomājieties onkoloģisku slimnieku– viņam ir izoperēts vēzis, viņš ir apstarots un saņēmis ķīmijterapiju, aizsūtīts mājās uz savu dzimto novadu. Viņam ir bail, viņš ir neziņā, valsts neapmaksā nekādu rehabilitāciju, bet ģimenes ārstam apmaksāta 5 minūšu saruna ar šo pacientu.

Jūs taču esat kardiorehabilitoloģe?

Labi, minēšu citu piemēru. Vīrietis, 50 gadu vecs, sāpes krūšukurvja kreisajā pusē. Infarkts. Viņš nonācis Stradiņu slimnīcā, profesors Ērglis viņam veicis koronāro angioplastiju un ievietojis trīs medikamentozos stentus. Tie ir tie paši medikamentu stenti, pret kuriem tik enerģiski cīnījās žurnāliste Inga Spriņģe. Šie stenti ir izglābuši šī vīrieša dzīvību, viņš var dzīvot tālāk, strādāt un pievērst mums, meitenēm, uzmanību. Šis džentelmenis ar saviem stentiem trīs dienas pēc angioplastijas iznāk no slimnīcas, brauc uz savu dzimto novadu, bet viņam neviens nav palīdzējis rehabilitēties no infarkta. Šie pacienti ministrijai neinteresē. Bet šis vīrietis ir ne tikai pacients, bet arī nodokļu maksātājs. Es Jums varētu stāstīt par citu pacientu, kurš ir ticis pie sava insulta. Man nav tiesības viņu kritizēt par smēķēšanu vai lieko svaru. Nē– viņš ir mans pacients, viņš ir mans līdzcilvēks.

Šobrīd par sirds slimībām raksta visi portāli, visi laikraksti, bet šķiet, saslimstības rāditāji nesamazinas.

Ar to rakstīto vārdu ir jāuzmanas. Pie manis atdrāzās uz pieņemšanu kāda paciente ar sarullētu žurnālu „Ko ārsti Tev nestāsta” rokās. Patiesībā esmu rehabilitācijas ārsts un mans pamatdarbs ir pacientiem stāstīt– stāstīt par viņu slimību, stāstīt par stentu, par angioplastiju, par zālēm, par režīmu, pierunāt atmest smēķēšanu un samazināt dzeršanu, pierunāt kāpt pa trepēm, nevis braukt ar liftu. Bet mana paciente patiesi dusmīga– „Jūs man ārstējat stenokardiju, bet šī stenokardija mani pasargā no infarkta”. Tā nu es iepazinos ar šo žurnālu. Raksta virsraksts bija fascinējošs: „Vai stenokardija ir bīstama?” Kā profesionāli mani piesaistīja literatūras saraksts, atsauces bija uz 21 rakstu, no kuriem vecākais British Medical Journal 1939. gada, bet jaunākais– nevienam nepazīstama izdevuma „I Am Coll Cardiol” 1995. gada raksts. Informācija bija tik veca, ka mūsdienīgās datu bāzēs neatrodama. Virsraksts un ievads pretenciozs– stenokardija rada anastamozes starp koronārajiem asinsvadiem, tātad aizsargā no lielākā riska– infarkta. Pārlasīju rakstu– šāda teorija tiešām kādreiz bijusi, pirms atrasti statīni, atklātas koronārās asinsrites plūsmas noteikšanas metodes. Nekas īpaši nepareizs. Pārsteidz tikai, ka šis raksts patiesībā ievietots tikai tādēļ lai netieši reklamētu koenzīmu Q10, vitamīnus A, C un E, un virkni ārstniecības augu tinktūru. Ieteikumi atbilstoši māsu skolas trešā kursa līmenim– vitamīni, tas ir labi, zālītes, kas iemērktas spirtā– vēl labākas. Ar savu pacienti pārrunājām viņas stenokardiju un vienojāmies, ka labāk tomēr dzert zāles, ievērot režīmu, un iztikt bez sirdssāpēm un nakts ātrā palīdzības izsaukuma. No tā es gribu teikt– ne visam rakstītam jātic. Lielākā daļa no interneta rakstiem ir promotēti no zāļu kompānijām, uzturbagātinātāju izplatītājiem.

Kā atšķirt patiesu informāciju no meliem?

Es neteiktu meliem– es teiktu puspatiesībām. Nu nevajag visiem rīt vitamīnus, tos tāpat izčurājam ārā. Daudz labāk, piemēram C vitamīnu būtu uznemt ar spinātiem, sīpoliem, ķiplokiem, artišokiem, selerijam, pētersīļiem. Pavasarī pēc ziemas dabisko vitamīnu trūkuma– varētu ēst jebkurus pavasara zaļumus– pieneņu lapas, virzu, gārsu, balandas.
Kādēļ cilvēki tic visādām muļķībām, kādēļ tik vēlu iet pie kardiologa vai onkologa, kāpēc mums tik daudz ielaistu vēža stadiju? Teikt, ka tas viss šī žurnāla „Ko ārsti Tev nestāsta” vai dažādu pseidoveselības portālu dēļ– diezgan vienpusēji. Šķiet, vainojama tomēr ir mūsu veselības sistēma, kas piespiež ārstiem vismaz 4 stundas dienā aizpildīt dažādus formulārus un veidlapas, kartiņas un talonus. Ārstam neatliek laika parunāt ar pacientu,– un tad izrādas, ka ārsts pacientam kaut ko nestāsta. Es tomēr visiem ieteiktu– atrast savu ārstu, ar ko runāt. Mani kaut kā satrauc pacients, kas iet nevis pie ārsta Apiņa, Kalniņa vai Bērziņa, bet gan „uz poliklīniku pie „glazņika” vai „kožņika”. Es ieteiktu aprunāties ar savu ārstu. Atraut viņu no Veselības dienesta un Veselības inspekcijas dokumentu kalniem. Parunāt par savu stenokardiju vienkārši tā kā runā par savu kaimiņu– slimnieks nav šo stenokardiju izvēlējies, bet viņam jādzīvo ar to būs vēl ilgus gadus, jāsadzīvo, jāpabaro ar pareizām zālēm, pareizās devās, normālu uzturu un nepārspīlētām sportiskām aktivitātēm.

Tad tomēr– kas ir kardiorehabilitācija?

Vienkāršoti– kardiorehabilitācija ir fiziskās aktivitātes, veselīgs uzturs un atbilstoši medikamenti, kā arī pacienta izglītošana. Sirds slimības ārstēšanas rezultāti būtu labāki, ja mēs un Latvijas valsts domātu par pacientu arī pirms un pēc slimnīcas, ne tikai par pacientu neatliekamās palīdzības mašīnā. Mans darbs ir aprūpēt pacientu pēc slimnīcas.

Arī pēc sirds operācijām?

Galvenokārt pēc sirds operācijām. Man jau gribētos strādāt ar tiem vīriem, ko Andrejs Ērglis izglābis no infarkta un salicis savus stentus. Man šāds pacients jāpieskata reizi nedēļā un viņš vēl daudzus gadus strādās, bet dažs vēl skries maratonu. Lielākā daļa manu pacientu tomēr ir ar komplektu– lieks svars, augsts asinsspiediens, cukura diabēts, sirds asinsvadu mazspēja, pēcoperācijas stāvoklis. Nu jā– vēl šis pacients šo komplektu ir sasmēķējis, un netaisās šo kaitīgo ieražu atmest. Šo pacientu prognoze nav tik iepriecinoša, darba daudz vairāk, medikamentus jādod veselām saujām uz citu līdzcilvēku rēķina. Vienkārši– visiem sirds slimniekiem kardiorehabilitologs nav pieejams, gan tādēļ, ka valsts šo pakalpojumu gandrīz neapmaksā, gan tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūs– kardiorehabilitologu Latvijā ir daudz par maz.

Ja nu tomēr Latviju sagaida jauns ministrs uz trim mēnešiem, bet pēc tam– cits jau oktobrī. Ko Jūs ieteiktu kā prioritātes?

Pirmkārt, uz mirkli aizmirst birokrātiju, naudu, likumus, bet padomāt– kā palīdzēt pacientam. Otrkārt– radīt pamatu veselīgam dzīvesveidam– gan kā visa vecuma ļaužu sportošanas atbalstu, gan kā pareiza un veselīga uztura politiku, gan kā drastisku smēķēšanas un spaisu ierobežošanu. Es teiktu– jāizstrādā Sabiedrības veselības likums. Treškārt, nu jā– tā pati nauda. Nu nedrīkst uzkraut pacientam visu ārstēšanās smagumu. Tam tomēr ir jābūt solidāram maksājumam. Naudu ieplūdināt sistēmā, bet sākotnēji lietot diviem mērķiem– samazināt pacientu iemaksas un līdzmaksājumus, palielināt medicīnas māsu, ārstu palīgu un arī ārstu algas. Šādā kārtībā.