Vakar mani pārsteidza kāda paciente, kas ieradās uz pieņemšanu ar sarullētu žurnālu „Ko ārsti Tev nestāsta” rokās. Patiesībā esmu rehabilitācijas ārsts un mans pamatdarbs ir pacientiem stāstīt – stāstīt par viņu slimību, stāstīt par stentu, par angioplastiju, par zālēm, par režīmu, pierunāt atmest smēķēšanu un samazināt dzeršanu, pierunāt kāpt pa trepēm, nevis braukt ar liftu. Saviem pacientiem es stāstu to visas tās minūtes, kas man ir atvēlētas pieņemšanai, un to daru, mērīdama asinsspiedienu, rakstot receptes vai pētot kardiogrammu. Bet šoreiz paciente patiesi dusmīga– „Jūs man ārstējat stenokardiju, bet šī stenokardija mani pasargā no infarkta”. Tā nu iepazinu šo žurnālu, ko man nebūtu nācis prātā darīt – ārstam visas tās minūtes, ko var atvēlēt literatūrai, jāvelta savas nozares žurnālu lasīšanai lai iegūtu maksimāli jaunu, maksimāli būtisku informāciju.

Raksta virsraksts bija fascinējošs: „Vai stenokardija ir bīstama?” Kā profesionāli mani piesaistīja literatūras saraksts, atsauces bija uz 21 rakstu, no kuriem vecākais British Medical Journal 1939. gada, bet jaunākais – man nepazīstama izdevuma „I Am Coll Cardiol” (neticu, ka tas ir kāds nopietns žurnāls) 1995. gada raksts. Informācija bija tik veca, ka mūsdienīgās datu bāzēs neatrodama. Virsraksts un ievads pretenciozs – stenokardija rada anastamozes starp koronārajiem asinsvadiem, tātad aizsargā no lielākā riska – infarkta. Pārlasīju rakstu – šāda teorija tiešām kādreiz bijusi, pirms atrasti statīni, atklātas koronārās asinsrites plūsmas noteikšanas metodes. Nekas īpaši nepareizs. Pārsteidz tikai, ka šis raksts patiesībā ievietots tikai tādēļ, lai netieši reklamētu koenzīmu Q10, vitamīnus A, C un E, un virkni ārstniecības augu tinktūru. Ieteikumi atbilstoši māsu skolas trešā kursa līmenim – vitamīni, tas ir labi, zālītes, kas iemērktas spirtā – vēl labākas.

Pārrunājām ar pacienti viņas stenokardiju un vienojāmies, ka labāk tomēr dzert zāles, ievērot režīmu, un iztikt bez sirdssāpēm un nakts ātrā palīdzības izsaukuma.

Patiesībā man kļuva skumji – cik cilvēki tomēr ir lētticīgi. Liels raksts par C vitamīnu milzīgās devās vēnā kā vēža ārstniecības līdzekli. Nieres šo lielo devu pa taisno izvada urīnceļos. Simtiem pētījumu, kas pierādījuši, ka C vitamīns lielās devās neārstē. C vitamīnu, protams, vajag, un vēža slimniekiem es tiešām iesaku spinātus, sīpolus, ķiplokus, artišokus, selerijas, pētersīļus. Pavasarī pēc ziemas dabisko vitamīnu trūkuma – jebkurus pavasara zaļumus – pieneņu lapas, virzu, gārsu, balandas. Bet C vitamīnu ar dabisku uzturu nevis askorbīnskābi vēnā nepamatoti lielās devās. Internetā ir daži padomdevēji, kas vēzi iesaka ārstēt ar sodu. Šīs metodes liecina tikai par autoru zināšanu trūkumu.

Izlasīju galvenās redaktores Lilijas Ķīkules ievadrakstu, kur viņa visus manus kardiologa ieteikumus (nesmēķēt, kustēties, iespējami veselīgi ēst, mazāk lietot cukuru, ēst mellenes) no normāla dzīvesveida pārvērš par ārstniecību. Dzert kefīru, tas ir normāli, bet uzskatīt to par ārstniecību – dumji.

Aizdomājos – kādēļ cilvēki tic visādām muļķībām, kādēļ tik vēlu iet pie kardiologa vai onkologa, kāpēc mums tik daudz ielaistu vēža stadiju? Teikt, ka tas viss šī žurnāla „Ko ārsti Tev nestāsta” vai dažādu pseidoveselības portālu dēļ – diezgan vienpusēji. Šķiet, vainojama tomēr ir mūsu veselības sistēma, kas piespiež ārstiem vismaz 4 stundas dienā aizpildīt dažādus formulārus un veidlapas, kartiņas un talonus. Ārstam neatliek laika parunāt ar pacientu,– un tad izrādās, ka ārsts pacientam kaut ko nestāsta.

Ko man ieteikt? Aprunāties ar savu ārstu. Atraut viņu no Veselības dienesta un Veselības inspekcijas dokumentu kalniem. Parunāt par savu stenokardiju vienkārši tā kā par savu kaimiņu – neesmu šo stenokardiju izvēlējies, bet jādzīvo ar to būs vēl ilgus gadus, jāsadzīvo, jāpabaro ar pareizām zālēm, pareizās devās, normālu uzturu un nepārspīlētām sportiskām aktivitātēm.

 

Inguna Rožkalne Žubure,

kardioloģe ar 20 gadu stāžu rehabilitācijas iestādēs