Rakstu izlēmu rakstīt jau pēc Ingas Spriņģes un profesora Andreja Ērgļa sarunas televīzijas tiešraidē. Kopš šīs pārraides par kardioloģiju paspējuši izteikties visi Latvijā, kam ir sirds krūtīs, protams, fiziskā, nevis morāli ētiskā izpratnē. Sirds kā šķērssvītrotais muskulis.

Lai interneta ziņu portālu komentētājiem no viņu komentāriem paliek labāk! Komentārs tomēr ir psihoterapija. Profesore Gunta Ancāne saka, ka, labi izlādējoties, var ārstēt psihosomātiskas kaites un attālināt sirds slimību. Tādēļ būšu priecīga saņemt komentārus arī par savu rakstu. Rakstiet labi dusmīgus, ārstējiet savu sirdi!

Kolēģis Uģis Gruntmanis no ASV uzrakstījis garāku komentāru. Viņš savai sirdij veicis lielāku protekciju. Es nekomentēšu raksta saturu, tikai ieteikšu viņam atcerēties, ko viņš lobēja tad, kad pats bija iepriekšējā veselības ministra Jura Bārzdiņa padomnieks.

Visi, kuri komentē Latvijas kardioloģiju, pilnā nopietnībā paziņo, ka mums ir visaugstākā mirstība no sirds un asinsvadu slimībām. Kā kardioloģe es jums varu apgalvot, ka jebkura nāve ir sirdsdarbības apstāšanās, neatkarīgi – vai cilvēks mirst no vēža, vecuma, pneimonijas vai nositas automašīnā pēc “spaisa” smēķēšanas.

Latvijas statistika ir vāja, pēdējos gados maz pētījumu, turklāt pie mums visas nezināmas nāves mēdz definēt kā sirds un asinsvadu slimības. Pie mums slimniekus nemēdz pataloganatomiski izmeklēt, tādēļ sirds slimības diagnoze tiek katram, kas vien nav pēc nāves izmeklēts.

Ja kāds atceras laikus pirms 1996.gada, kad plašs infarkts vienmēr nozīmēja nāvi, tad patlaban ar lielu varbūtību tas nozīmē – neatliekamās palīdzības brigādi, asinsrecekļu šķīdināšanu caur vēnu, Stradiņa slimnīcas digitālās angiogrāfijas kabinetu, tromba izņemšanu, stenta ielikšanu, zāļu nozīmēšanu un slimnieka izrakstīšanu mājās pēc trim dienām.

Viss, kas notiek šajā laikā Latvijā, notiek labāk nekā ASV, Igaunijā vai jebkurā citā valstī, ko mūsu komentētāji min kā labo paraugu. Andrejs Ērglis uzstājas pasaules kardiologu kongresā ar 20 000 dalībniekiem pirmajā, galvenajā plenārsēdē, un visa pasaule mūs apbrīno.

Atgriezīšos pie statistikas. Vecāka gadagājuma cilvēki tiešām mirst no sirds un asinsvadu slimībām. Aplūkojot visu cilvēku mirstību no sirds un asinsvadu slimībām, mums noteikti gribētos labākus rezultātus. Ja cilvēku mirstība no SAS (sirds asinsvadu slimības), salīdzinot 2000.gadā visās vecuma grupās bija 17 866, tad 2012.gadā – 16 313.

Šie skaitļi varētu būt vēl mazāki, ja mēs un Latvijas valsts domātu par pacientu arī pirms un pēc slimnīcas, ne tikai par pacientu neatliekamās palīdzības mašīnā vai slimnīcas uzņemšanas nodaļā (kaut man dažkārt šķiet, ka Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā arī piemirst par pacientu), gaidīšanas laiks četras, sešas un vairāk stundu.

Pacients pēc infarkta, pēc sāpēm, pēc bezspēka, pēc nāves bailēm, pēc digitālās angiogrāfijas pēkšņi iznāk no slimnīcas. Viņam somā ir dažas paciņas ar tabletēm un viņš dodas uz savu novadu. Viņam, protams, ir labs ģimenes ārsts, pie kura tobrīd rindā sēž trīsdesmit citi pacienti. Viņam, protams, ir ārsta iedota lapiņa, kurā teikts, ka sāli un transtaukus nevajag ēst, ka vajag aktīvi kustēties, ka smēķēt nevajag.

Bet mūsu pacients tieši tobrīd uzzina, ka nevienam lāga viņš nav vajadzīgs kā pacients, nav neviens, kas ierāda pareizus vingrojumus, kas pastāsta – kas tie transtauki īsti ir, ko nu nevajag ēst. Mūsu pacientam ir seši dažādi medikamenti, un viņš jau sen ir sajaucis – kurus no tiem jāēd divas, bet kurus trīs reizes dienā.

Jūs sakiet – tas tiem kardioloģijas slimniekiem, bet citiem gan tā nav. Ir gan. Iedomājieties slimnieku pēc vēža – operācija, starošana, ķīmijterapija. Pacients iznāk no slimnīcas un brauc uz savu tālo novadu. Un viņam ir sajūta, ka viņš kā pacients nevienam nav vajadzīgs.

Iedomājieties slimnieku, kam Traumatoloģijas slimnīcā ideāli ievieto jaunu mākslīgo gūžu, bet pēc divām dienām izraksta.

Vai Jūs esat dzirdējuši ārsti Ingrīdu Circeni (Vienotība) sakām – „pacients”? Nē, viņa runā par budžetu, par Veselības finansēšanas likumu, par GRD, par zāļu kompensāciju. Ne reizi par pacientu.

Vai Inga Spriņģe, diskutējot ar Andreju Ērgli, runāja par pacientu? Nē, viņa runāja tikai par naudu.

Iepriekšējais ministrs Juris Bārzdiņš vispār runāja tikai par farmāciju.

Baiba Rozentāle cīnījās ar 1.slimnīcu un Vides veselības dienestu, līdz slēdza kā vienu tā otru.

Kā sirds slimniekam un jebkuram citam slimniekam  sadzīvot ar savu slimību un nodzīvot garu un kvalitatīvu mūžu ?

Nemieru parasti rada bieži neatbildētais jautājums: kāpēc tieši es piedzīvoju savu slimību, kāpēc man notika infarkts?

Lai rastu atbildes uz šo jautājumu, noskaidrotu visu par slimības cēloņiem, sekām un novērstu tā atkārtošanos, nepieciešama saruna ar ārstu. Precīzāk – gara, uzticības pilna saruna ar ārstu. Tas var būt jūsu ģimenes ārsts, kuram šai sarunai valsts ir atvēlējusi tikai piecas minūtes. Bieži pacienti iet pie rehabilitācijas speciālista. Viņi alkst atgriezties darbā, atgūt dzīves prieku, kā agrāk komunicēt ar draugiem, ģimenes locekļiem.

Mūsu kopējais mērķis ir panākt, lai pacients nodzīvotu skaistu un pilnvērtīgu mūžu. Bet to mums diez vai izdosies sasniegt, ja ministrija tikai skaitīs naudu, bet žurnālisti pētīs profesora maciņa saturu.

Vai Jūs zināt, kāpēc zāļu un instrumentu firmas vēlas, lai profesors Andrejs Ērglis strādā tieši ar viņu medikamentiem un tieši viņu instrumentiem, kāpēc viņam dāvina tūkstošiem stentu (kas pacientiem tiek ielikti par brīvu), kāpēc dāvina tūkstošiem zāļu paciņu? Tāpēc, ka pasaulē ir viedokļa nesēji – ārsti, kuru viedoklī ieklausās citi zemeslodes ārsti. Un Latvijai dažās nozarēs šādi pasaules līmeņa viedokļa nesēji ir, pazīstamākais no viņiem – Andrejs Ērglis.

Pārstāsim runāt par naudu, bet runāsim par pacientu, pārvērtēsim prioritātes.